Mēs ceļojam nevis tāpēc, lai kur nokļūtu, bet lai ceļotu” (J.V.Gēte) Šis ceļojums, ekskursija, pārgājiens, lai arī kā to sauktu notika septembrī, pirms mēneša un ir ne visai aktuāls notikums. Un tomēr varbūt aktuāls, jo ik pa brīdim atceros šo 3 stundu atvaļinājuma ceļojumu, vai pareizāk sakot, atsevišķus tā momentus. Fotogrāfijas arī ir un ja tās netiks ieliktas vienā vietā (dienasgrāmatas ierakstā), tad noklīdīs aizmirstībā datora cietā diska labirintos.

Dienasgrāmatā piesietas, kā zirgs pie stadulas, tās vienmēr būs pa tvērienam -gatavas domu un atmiņu izjādei. Savukārt dienasgrāmatas apmeklētājiem tā ir iespēja palūkoties vietās, kur medu vāc manas bites, pārliecināties vēlreiz par to, ko mēs visi noteikti zinām un pavisam noteikti ne vienmēr pienācīgi novērtējam - to cik mūsu zeme un daba ir skaista un bagāta, arī sīkumos un niansēs, arī tajā smilgā, kur senči un ceru, ka ļoti daudzi no mums un ceru, ka dažreiz arī es, esam spējīgi saskatīt sudrabu.
Vērtības, ko nevar satricināt nekādas vētras pasaules finanšu biržās, vērtības, kas ir tepat un mūsu -mūsu birzēs.  

Esmu novērojis, ka jo ilgāk paiet laiks pēc kāda notikuma vai lietas par kuru būtu vērts uzrakstīt, jo grūtāk ir (piespiest nebūtu pareizais vārds) saņemties? mobilizēt sevi? par to uzrakstīt. Tad vienu brīdi rodas sajūta, ka nav vērts, un pēc šis sajūtas dažreiz seko žēlums, ka tas viss pazudīs. Tāds "mirkli apstājies" variants. Tas šad un tad ir kā katalizators ieraksta izdarīšanai. :) Digitālās fotogrāfijas laikmetā ļoti palīdz mirkļa apstājies vizuālie dokumentējumi, tie bieži runā paši par sevi un nepieciešami vien nelieli virsraksti vai zemraksti.

Ekskursija nebija plānota. Tās 16 dienas, kuras pavadīju bites ieziemojot pagāja vienā darbā un ik pa brīdim uzmācās apziņa, ka kaut kas nav pareizi. Ja laika nav pat svētdienas vakarā, lai uz pāris stundām aizietu pasēņot , kad mežs sākas gandrīz aiz mājas sliekšņa un sēnes aug tā, ka var ar izkapti pļaut... tad kaut kas nav pareizi.
Aiznākamās nedēļas pirmdienā pēc bišu atvaļinājuma daži darbi vēl bija darāmi un pēcpusdienā, kad lēnām būtu jāsāk briest braukšanai uz Rīgu, domāju ko vēl darīt. Starp kādiem 5 variantiem -malkas zāģēšanu, rāmīšu škirošanu, medus fasēšanu, zāles pļaušanu, jumta trepju naglošanu, ābolu lasīšanu un vēl pāris citiem :) izvēlējos sesto -vienkārši aiziet mežā pāris stundas pasēņot = izstaigāties.
Tas arī bija mans vienīgais vasaras ceļojums, lai arī jau rudens pusē, bet diezvai es to vēlētos mainīt pret Kanārijām vai Turcijas sauli. :)
Saule bija arī topēcpusdien arī pie mums. Sausa, saulaina rudens diena. Rudenī gandrīz vienmēr sauss un skaists ir sinonīmi:)
Te nu arī ir fotoreportāža no Ugāles un Zlēku mežiem. Skaitījās šī sēņošana, bet sēņu laiks jau bija beidzies -to daudzums tieši tāds, lai izstaigātos, nevis nostrādātos.
Fotoreportāža gandrīz izpalika. Fotoaparāts līdzi tika paņemts, bet jau velkot laukā no somiņas, sajutu aizdomīgu vieglumu. Ne sevī, bet rokā :) Kā tad, akumulatoru baterijas palikušas lādējamā ierīcē. Izlīdzēja modernās tehnoloģijas -tālruņa Sony Ericsson G502 kamera, kuras 2 megapikseļi ir pilnīgi pietiekami lai iegūtu ne izcilas, bet pieņemamas bildes.

Lielveikalu stāvvietās ejot gar mašīnu rindām vēroju kādas riepas mašīnām apautas. Ir tāda profesionālā kretīnisma pazīme. :) Savukārt, braucot vai ejot pa mežu vai laukiem, blakus ainavai, vēroju arī kādi nektāraugi saauguši un cik lielā platībā.
Netālu no mājām ir pagājušā gada cirsma, kurā jau sākušas augt avenes. Dažreiz cirsmas ir tādas, ka liekas, ka pāri gājis karš, sevišķi, ja tālāk no ceļa, bet šī ir skaisti sakopta.

Cirsmā jau sadīgušas avenes un pēc pāris gadiem šīs būs lieliskas ganības bitēm. Cirsma ar avenēm savu lielāko nektārvērtību sasniedz 3-4 gadā pēc ciršanas. 2005.gadā bija liela vētra -orkāns un Kurzemē, tajā skaitā arī mūsu pusē, lielas mežu platības tika izgāztas. Tagad šajās vietās daudzviet jau saaugušas avenes un tā kā avenes jau 2 gadus nav labi medojušas, tad nākamgad prognozēju izcilu aveņu medus ražu.
Šajā cirsmā bitēm vēl nedaudz būs jāpagaida, bet izkatās cerīgi. Starp avenēm interesantas sēnes, kā rudens murķeles.
 

Sēnes bija pārstājušas augt, lielākos daudzumos dabūju gailenes. Bekas vien tik daudz, lai varētu sarīkot fotosesiju :)

Šie apšu kundziņi ir netālu no "Vīnkalnu"" mājām, vai pareizāk sakot mājvietas. No mājām palikuši vien pamati, skurstenis, kastanis un dažas vecas ābeles. "Vīnkalni" ir pavisam netālu no "Asariem" par kuriem rakstīju pirms pāris gadiem ierakstā "Līdumnieki". Paldies Dainai par informāciju, kā izlasīt blogs.lv veiktos ierakstus. Meklējam guglē "Līdumnieki" (jau pirmajā lapā) un spiežam uz "saglabātā kopija" - http://64.233.183.104/search?q=cache:e3GHHeDGmk4J:www.blogs.lv/raksti/23812/Lidumnieki/+L%C4%ABdumnieki&hl=lv&ct=clnk&cd=5&gl=lv 
Lūdzu nesūtīt pieprasītās maksas īsziņas.
Šādu mājvietu mežos ir daudz. Tālu prom no ceļiem, mežu vidū.... Pārdomas par šo tēmu reiz apkopoju iepriekš minētajā ierakstā.

"Vīnkalnu"mājvieta. Bērnībā šeit bija garšīgas ērķšogas un dzeltenas kultūravenes. Tagad mežs ir pilnībā uzvarējis, fotografēts no mežmalas.

Meža vidū aizauguši grāvji un kupicas.

Kara laikā meži bija pilni ar cilvēkiem -vīriem, kuri slapstījās no iesaukuma vācu armijā, kureliešiem, sarkanajiem partizāniem un krievu izpletņlēcējiem. Visiem gribējās ēst un vecāmāte zina stāstīt, ka dažkārt ir bijis tā, ka vieni no galda nost un pa logu laukā, kamēr otri pa durvīm iekšā un pie galda klāt :)
Viena bunkura vieta biezoknī (interesanti kāds mežs bija kara laikā).

Meži šeit mežonīgi, jo līdz ceļiem ir vairāki kilometri. Šad tad gadās cirsmas, bet kopšanas cirtes daudzviet nav veiktas un mežs aug savā dabā - koki lūst un kritalas pārvēršas par augsni nākamajām koku paaudzēm.

Pēc 2005g. un 2006.gada vētrām savairojies mizgrauzis, jo tik dziļi mežā vētrās izgāztie vai nolauztie koki nav izvākti. Šeit var redzēt mizgraužu bojātu egļu audzi - vairums koku jau nokaltuši.

Tāds lūk mazais, zaļais trīsstundu atvasaras piedzīvojums tai tālajā 2008.gada 22.septembrī :)